Jānis Akuraters: Ugunis kalnos

Katru gadu Rīgas kalnos iededzam Saulgriežu ugunis, sākot šo pasākuma ciklu Jāņa Akuratera mājas – muzeja dārzā. Uguns ir Jāņu simbols, kalns – virsotne, no kuras gaisma redzama vistālāk. Rīgas kalni un dažādu Rīgas rajonu ļaudis sasaucas šajā saulgriežu laikā: Ugunis kalnos!
Jāņa Akuratera raksts “Ugunis kalnos” 1937. gada 22. jūnija laikrakstā “Jaunākajās ziņās”:
“Klāt lielākie un līksmākie mūsu tautas svētki – Jāņu diena. Katrs latvietis, lai kur viņš dzīvotu, šai dienā sajūt savādu saviļņojumu un prieku. Jāņa diena ir ne tikai auglības un saules svētki, bet arī sena un tāla tradīcija, kas saglabājusies cauri daudziem gadu simtiem, pat tūkstošiem. Šīs tradīcijas ārējās zīmes ir vainagi, ziedi, līgo dziesmas un ugunis. Ugunis visos kalnos, sētās; ugunis, kas mirdzina viena otrai, kas sasaucas ar savādu klusu, bet varenu un gavilējošu valodu.

Kāpēc šīs ugunis? Ir daudzas un dažādas teorijas un minējumi par Jāņu nakts uguņu nozīmi, bet pirmcēlonis tik pat neizskaidrojams, cik dziļš un nozīmīgs. Pirmcēlonis ir tik sens, ka nemeklējam vairs tam izskaidrojuma, bet sajūtam to tikai kā tālu mūsu senču, mūsu zemes un vēstures atblāzmojumu, kurā uzmirdz tautas gars un vienība.

Ugunis kalnos! Kad priekš gadu simtiem tautai bija kas ziņojams, tad kalnos parādījās naktīs ugunis. Briesmu brīžos, ienaidniekam tuvojoties, uz modrību sauca ugunis no kalniem. Ugunis bija visātrākais ziņnesis – būt gataviem cīņai. Un cik dažu labu reizi šī uguns valoda ir izglābusi tautu un palīdzējusi aizdzīt iebrucējus! Tāpat arī – cik dažu labu reizi ugunis ir pulcējušas tautu uz sanāksmēm un apspriedēm, kad to aicināja viņas virsaiši un valdnieki.

Un tad, kad nekas nedraudēja, kad tauta sanāca uz līksmiem svētkiem visā zemē, – arī tad to sauca kopā uguns valoda. Šī uguns valoda tautas prieka svētkos savu nozīmi iz uzglabājusi līdz mūsu dienām: tā ir Jāņu nakts valoda. Tā ir skaļa nācijas balss, kas runā ar lielu burvīgu spēku. Ciems sasaucas ar ciemu, sēta ar kaimiņu sētu, novads ar novadu. Kurzemes un Zemgales ugunīm, kas paceļas vienā Daugavas krastā, atbild Vidzemes un Latgales kalnu ugunis: jā, mēs esam vēl dzīvi, mēs esam līksmi, mēs mītam savās sētās, savā senajā zemē! Šīs Jāņu nakts ugunis apzīmē arī Latvijas robežas. Cik tālu atmirdz ugunis sētās un pakalnos – tik tālu latvju tautas miteklis.

Kaut gan arī dažām citām ziemeļtautām ir paradums šai vasaras naktī uzkurt ugunis, tomēr citādā nozīmē. Varenais līgo sauciens, prieka noreibums tāds ir tikai Latvijā. Tās šos uguns svētkus ar pilnu tiesību varam apzīmēt par tautas senu tradīciju, kas saglabājusies cauri ilgiem mūžiem un tādēļ tautai glabājama arī turpmāk.
Nekas tā nevieno ģimeni, kā senas radniecības glabāšana un senu tikumu kopšana. Un nekas tā nevar vienot un stiprināt tautu kā senas tradīcijas. No tādām tradīcijām vēl palikušas dažādas pazīmes gadskārtās, bet arī tās pamazām it kā izzūd. Par Ūziņa dienām, meteņiem, Ziemassvētkiem un citu dienu tradīcijām vairs tikai lasām pētījumos. Bet Jāņu nakts ugunīm ir brīnišķīgs spēks. Šo tautas sasaukšanos ugunīs un dziesmās nav varējušas izdzēst ne modernā kultūra, ne seno sprediķotāju lāsti, kas apzīmē šos lielos brīžus par pagāniskiem un mežonīgiem. Nē, šai uguņu naktī guļ kāds liels noslēpums, kāda valoda, kas runā tieši uz tautas dvēseli. Tādēļ Jāņugunis mums glabājamas un svinamas nevis kā pārdzīvoti māņi, bet kā svinības, kurās gribam būt vienoti, pazīstami; kurās gribam apliecināt, ka esam dzīva tauta, kam dārgas tradīcijas.

Nenoliegsim sevi un seno misteriozo saucienu Jāņuguņu mirdzumos un līgo dziesmās. Protams, šī uguns nav paceļama mākslīgi; tai jāmirdz dabiski, jābūt pavēlošam saucienam no mūsu tautas mūžības.

Ugunis kalnos! Lai gaiši tās deg Latvijas zemē šai naktī. Tāpat kā latvju sievas un jaunavas rūpīgi ir saglabājušas gadsimtos savas tautas rotas, saktas, vainagus un tērpus, lai lielos svētkos celtu tos dienas gaismā un greznotu sevi, tāpat šī Jāņu nakts uguns slēpjas no reālās ikdienības un nav lietojama kaut kurā laikā. Viņa iedegas, kad klāt lielie svētki, viņā ir dziļš, liels un tāls sauciens, viņā ir neizskaidrojams spēks un reliģija. Nenoliegsim to, ka sajūtamies latvji! Tad šī uguņu nakts modinās mūsu garā dažādas atmiņas, cīņu un uzvaru atceres un sevišķi mūsu īpatnības un rases atmiņas. Tad tās nebūs tikai izpriecas ugunis, bet arī stiprinājums, īpatnības un tradīciju apliecinājums.

Ugunis kalnos! Lai gaiša atmirdz un līksma vienotā, brīvā zeme šai naktī. Jo Jāņu nakts ugunīs ir valoda, ko saprot tikai latvji. Skaisti ir viņā klausīties, kaut arī vienreiz gadā.

Un ja kāds – vienalga, latvietis vai svešinieks – mēģinātu teikt, ka tas ir vecmodīgi, nekulturāli un nesaskanoši ar gadsimta garu, tad tādā teicienā drīzāk varam saskatīt nelabvēli nekā draugu. Mums ir pāri gājuši laikmeti, kad ar svešām valodām, svešām dziesmām un mācībām mūs gribēja sakausēt kopā ar svešām tautām, izdzēst mūsu īpatnību, lai mēs nebūtu. Tas nav izdevies. Glabājot savas tradīcijas, latvietis sasniedzis augstāko, ko vēlējies. Mums arī šodien ir vajadzīgs skaļš īpatnības sauciens tautu vidū. Jo tikai īpatnība ir tautas patiesā būtība un nemirstības pazīme. Tādēļ drošāk:
Ugunis kalnos!”