Prievīšu Andris un kokļu skaņas Saules muzejā

Kārtējā dziesmu vakarā Saules muzejā ceturtdien, 30. decembrī, uz sadziedāšanos aicina dziesminieks, koklētājs Andris Mičulis, biežāk pazīstams ar skatuves vārdu Prievīšu Andris. Šādi viņš tiek saukts kopš 80. gadiem, kad Prievītis darbojās kādreizējā Talku Centrā (vēlākajā Vides aizsardzības klubā). Andris savam matu atribūtam – prievītei – piešķir dziļu simbolisku un bioenerģētisku jēgu, to skaidrojot kā savdabīgu brīvības un neatkarības simbolu cauri laikiem un valdībām, kas viņa personīgo pasauli un uzskatu sistēmu norobežo no valdošo aprindu politikas. Vienlaicīgi šī prievīte kalpo arī par enerģētiskās norobežošanās līdzekli no sabiedrības masās bieži manāmajām mietpilsonisma un liekulības izpausmēm un ir sava veida protests pret pastāvošo iekārtu.

Viss, ko dara Prievīšu Andris, ir piepildīts ar dziļu jēgu un saturu. Vai tā būtu pētniecība dažādās tās izpausmēs, publicistika, kokļu būvēšana un spēlēšana vai dziesmu radīšana. Andris pats arī uzmeistarojis kokles, kuras vēlāk ilgu laiku spēlējis. Tagad viņš spēlē meistara Donāta Vucina gatavotās kokles un Māra Jansona izgatavotās elektroakustiskās kokles, kas veidotas pēc Andra dizaina.

Arī katra publiska uzstāšanās ir zināma atkailināšanās ar savu mūžīgo pavadoni – kokli, jeb kā to sauc Prievītis – koklēm, jo šādi šis tautas mūzikas instruments saukts senatnē. Pēc viņa teiktā, šī instrumenta vienskaitliskošana esot komunistu ļaunprātīgs patiesības sagrozījums. Lai gan kokles ir tikai viens no daudzajiem mūzikas instrumentiem, kuri, skanot Prievīša dziesmām, tiek spēlēti, tomēr tieši tām ir būtiskākā nozīme gan dziesmu radīšanā, gan interpretēšanā.

Dziesmas Prievīšu Andris sacer kopš 13 gadu vecuma, tomēr nopietni šai nodarbei sācis pievērsties tikai pēc kokļu spēles apgūšanas 22 gadu vecumā. Līdz ar to pilnīgi mainījusies viņa dziesmu stilistika un tematika. Andra komponētās dziesmas sakņojas galvenokārt tautas mūzikā un kultūras tradīcijā, un pārsvarā skar tās pašas vērtības, ko tautasdziesmas – cilvēka un Dieva attiecības, cilvēka un dvēseles evolūciju, būtību un dzīves jēgu.

Kokļu spēli Andris apguvis pašmācībā, netieši mācoties no brāļiem Muktupāveliem – Māra un Valda, un, no latviešu folkloristu aprindās 80. gados bieži redzamā Novgorodas koklētāja Miervalža jeb Vladimira Povetkina. Iespējams, ka viņš šo to smēlies arī no ģeniālās folkloristes un grupas Iļģi vadītājas Ilgas Reiznieces, no kādreizējā Skandinieku koklētāja Jāņa Poriķa, lietuviešu folklorista Ēvalda Vīčina un varbūt vēl no kāda. Tomēr Andris patstāvīgi izbūries līdz šī instrumenta spēles vissmalkākajām tehniskajām niansēm. Visus līdzšinējos strāvojumus, spēles stilus un tehniskās īpatnības iesūcis sevī, izkristalizējis un pilnīgojis līdz līmenim, kuru grūti atdarināt. Un to jau arī nevajag, jo tāds, kāds ir Prievītis, otra vairs, šķiet, nav.

Kopš 1984. gada rudens Andris piepulcējies Austras Pumpures Austrasbērnu sastāvam, uzsākot kopīgi muzicēt Rīgā un dažādās Latvijas pilsētās, kā arī vieskoncertos Vācijā, Lietuvā, Polijā, Dānijā un Spānijā. Kā Austrasbērns Prievītis dziedājis, spēlējis blokflautas un kokles, atsevišķos gadījumos arī niedru stabules, taustiņcītaru, basa ģīgu, okarīnu (svilpaunieku), varganu un atsevišķas etniskās perkusijas. No 1985. līdz 1987. gadam Andris muzicējis divu citu Austrasbērnu – Zanes Šmites un Ulda Ozola vadītajā grupā Diedelnieki, vēlāk no 1988. līdz 1989. gadam Valda Atāla vadītajā grupā Viadukts.

Prievīša publiskās aktivitātes vienmēr bijušas saistītas ar koncertēšanu, gan individuālu, gan radošos projektos. Tā, piemēram, individuāli Prievītis 90. gadu pirmajā pusē ir koncertējis vairākos festivālos, kā arī uzstājies individuālos pasākumos un autorkoncertos Lietuvā. Šai pašā laikposmā ar nelieliem autorkoncertiem Andra uzstāšanos varēja vērot Hamburgas un Berlīnes skatītāji un klausītāji.

1996. gadā Prievītis kopā ar saviem pirmajiem atbalstītājiem – Ati Pelčeru un Eināru Kvili dibinājis grupu Līga*. Grupas nosaukumā ir atainots baltu senvārds, kas iemieso garīgās vienības, augstākās savienošanās un nepārtrauktā dvēseles attīstības procesa mērķa, ceļa uz to un tā augstākā piepildījuma ideju. Tieši tā arī izpaužas Andra meklējumi un mērķi mūzikā un dažādās radošajās izpausmēs.

Andris sākotnēji viens pats, bet vēlāk biežāk ar grupu Līga kā regulārs dalībnieks ir piedalījies visos līdzšinējos folkfestivālos: 1. un 2. folkmūzikas festivālā Jelgavā, attiecīgi – 1986. un 1987. gadā, 3. un 4. folkmūzikas festivālā Cēsīs – 1988. un 1989. gadā, 1. Liepājas folkfestivālā 1988. gadā, 6. Politiskās dziesmas festivālā 1987. gadā Rīgā un koncertizbraukumos citās pilsētās, Daugavpils folkmūzikas festivālā 1989. gadā, Lielkoncertā Roks par neatkarību Rīgā 1989. gadā, neatkarībai veltītos koncertos dažādās Latvijas pilsētās, Vispārējos Zaļo dziedāšanas svētkos, folkfestivālos Kurzemītes maliņā Kandavā un Tukumā, Jūrmalas folkfestivālos Mellužos, festivālā Bildes Rīgā 1995., 1996., 1997., 1998.g., 2000. un 2004. gadā, Austrasdienu festivālos, daudzos Talku Centra, vēlāk – Vides Aizsardzības kluba rīkotajos pasākumos Rīgā un daudzās citās Latvijas pilsētās, Vislatvijas Dziesminieku saietā Jaunpiebalgas Lielkrūzēs un Vērmanes dārza 1. folkfestivālā Pašā Rīgas viducī 2010. gadā.