Noausim kājas, atpīsim sirdis…

2017. gada 7. janvārī mēs atvadījāmies no Austras Pumpures, kura tika apbedīta līdzās savam Ernestam Liepājas Dienvidu kapos.

Zemāk – atvadu vārdi Austriņai no austrasbērniem, kas izskanēja Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē.

MANA BALTĀ MĀMULĪTE

Tu mani apsedzi ar savu lielo lakatu un ļāvi zem tā sasildīties, kad man bija auksti. Tu man iedevi savu ceļamaizi, lai es nekad nejustu izsalkumu. Tu piekļāvi mani pie sevis, lai dotu savu siltumu un mīlestību. Tu rūpējies par mani kā savu pašas bērnu, kā savu dēlu, lai es staigātu taisnus ceļus. Tu to darīji tā, kā to dara māmulīte. Un Tu esi mana baltā māmulīte.

Tu man devi padomus, lai es zinātu, kā pareizi dzīvot un mīlēt. Tu man iemācīji klausīties un saklausīt, kā skan čuksti un pusbalss, un kā skan klusums. Bez Tevis es to nezinātu, ka klusums skan. Tā īpatnēji un netverami. Bet tas patiešām skan. Tikai ne katrs to spēj saklausīt. Pateicoties Tev, es to varu. Un pateicoties Tev, es protu atšķirt skaņu no skaņas.

Tu esi bijusi ar mani visskaistākajos brīžos un arī visgrūtākajos. Tu zināji, kad man ir ļoti smagi. Un tad Tu mani mierināji. Tā mātišķi. Nenosodot, bet samīļojot. Iemācot paraudzīties uz notiekošo citu skatu, nekā es to pats prastu. Tikai reizēm Tu mani sabāri, kad es Tevi neklausīju. Tu to darīji pacietīgi un ar lielu mīlestību. Es tikai vēlāk sapratu, kā Tu par mani rūpējies!

Tavas rūpes un gādība par mani plūda aumaļām. Pat tad, kad mēs nebijām līdzās, Tu man sūtīji savu sargeņģeli. Un tas nosargāja mani no daudzām likstām. Šobrīd man ir ļoti skumji, ka ne vienmēr Tevi klausīju. Ja tā būtu, es mācītos mūzikas skolā vokālistos, kā reiz to darīji Tu pati. Un tad es daudz labāk spētu un prastu saklausīt apkārt esošās skaņas.

Ja vien mums būtu bijis dots vairāk laika, es noteikti gribētu iemācīties no Tevis saglabāt mieru, kad apkārt valda nemiers un neskaidrība. Šis nemiers mani reizēm tirda tā, ka gribas pajautāt kādam padomu. Līdz šim vislabāko padomu man spēji dot Tu. Turpmāk man tas būs jāatrod pašam. Bet es zinu, ka arī aizsaulē esot, Tu man noteikti palīdzēsi.

Jau bērnībā, kā vecākā māsa četru bērnu ģimenē, Tu palīdzēji vecākiem auklēt savus brāļus un māsu, iet ganos, slaukt govis, vērpt un šķeterēt dziju, apdarīt nepieciešamos mājas darbus. Tu agri iemācījies būt patstāvīga un atbildīga par sevi un citiem. Iemantotais bērnībā Tev iesniedzās visa mūža garumā. Savas rūpes un mīlestību uz līdzcilvēkiem Tu sirsnīgā vienkāršībā dāsni dāļāji visiem apkārtējiem. Tev nekad nevienam tās nepietrūka.

Paldies Taviem vecākiem – tēvam Miķelim Pumpuram un mammītei Annai Graudužai, kas dāvāja Tev dzīvību un, pateicoties kuriem, Tu varēji nodzīvot garu un skaistu mūžu. Pirms 88 gadiem – 1928.gada 26.novembrī, tēva dzimtajā vietā Dunikas pagasta “Aniķos” Tu pasaulē nāci kā pirmdzimtā. Pēc diviem gadiem ģimene kļuva kuplāka, kad piedzima brālis Alfrēds. 1931.gadā visiem pārceļoties uz mammītes vecāku “Ūdeņu” mājām Rucavas pusē, jūs kļūstat vēl kuplāka ģimene, jo pasaulē sevi piesaka Tavs brālis Valdis un māsa Alvīna. Pēc Tavas aiziešanas mūžībā nu vairs palicis vien Valdis…

Tava bērnība aizritēja Rucavas pusē starp jūru un mežu – “Ūdeņu” mājās, kuras 20.gadsimta sākumā uzcēla vecaistēvs Toms Graudužs ar vecomāti Ķērstu Grauduži. Jūsu saimniecība pirms kara bija neliela. Lai gan tēvs bija muzikants, taču jūs turējāt govis, zirgus un cūkas. Pateicoties vecāsmātes austajiem linu krekliem, nebija jādomā, ko vilkt mugurā, tāpat veikalā nebija jāpērk maize un gaļa.
Tavs tēvs jau 14 gados piedalījās Brīvības cīņās, bet 15 gadu vecumā kļuva par Oskara Kalpaka kara pulka orķestra kapelmeistaru, pats spēlēja trompeti. Vēlāk – līdz pat Otrajam pasaules karam, tēvs vadīja un diriģēja Nīcas, Bārtas, Dunikas un Rucavas apvienoto Aizsargu pūtēju orķestri. Arī tavs vecaistēvs bija muzikants. Viņš spēlēja cītaru un dziedāja, kamēr vecāmāte ik svētdienu ar dziesmu grāmatu sēdējusi pie atvērta loga un arī dziedājusi. Tolaik Tu tā varēji iemācīties daudzas Nīcas, Bārtas un Rucavas pusē dziedātās tautasdziesmas un ziņģes.

Mūzika tolaik pie jums skanējusi visos dzīves brīžos – gan priekos, gan bēdās, gan tāpat – ikdienā. Tavs brālis Alfrēds labi spēlēja akordeonu, otrs brālis Valdis – vijoli, kāds piesita bungas, bet Tev pašai patika dziedāt. Tolaik, pateicoties arī daudzajiem kaimiņiem, kuri spēlēja kādu mūzikas instrumentu, jūs rīkojāt varenas balles. Tēva vadītais aizsargu orķestris spēlējis svētkos, baznīcā, visos godos un valsts svētkos, zaļumballēs un bērēs.

Skolas gaitas Tu uzsāki Kalnišķu “Ezerskolā” jeb Sesku 1.pamatskolā. Lai turp nokļūtu, Tev katru rītu kājām bija jāmēro pieci seši kilometri. Vēlāk mācības tika turpinātas Nīcas pamatskolā, kas bija tālāk no mājām, tāpēc nācās dzīvot pie svešiem cilvēkiem. Turpmākās gaitas jūs – visus četrus Pumpuru bērnus – aizveda uz Liepājas mūzikas vidusskolu. Tur Tu uzsāki mācības dziedāšanā, jo nolēmi, ka būsi dziedātāja. Pēc divu gadu dziedāšanas studijām pārgāji uz kordiriģentiem, paralēli tautas instrumentu nodaļā mācoties spēlēt ģitāru un balalaiku, kā arī akordeonu. Pateicoties muzikālajai izglītībai un Taviem brīnišķīgajiem mūzikas pedagogiem, vēlāk Tu biji skolotāja daudzām dziesminieku paaudzēm.

Vēl būdama pavisam jauna Liepājas mūzikas vidusskolas audzēkne, 1951.gadā Tu nejauši nonāci Liepājas teātrī tad, kad tur galvenais režisors bija Nikolajs Mūrnieks un režisore – viņa sieva Irmgarde Mitrēvice. Tieši teātra galvenais režisors bija tas, kurš tolaik Tevi pamanīja starp daudzajiem mūzikas vidusskolas audzēkņiem savai režisētajai izrādei. Pēc dažiem gadiem, kad, jau kā mūzikas vidusskolas absolvente, Tu tiki oficiāli norīkota darbā uz teātri, Mūrnieks teicis pravietiskus vārdus: “Meitiņ, ja pavadīsi mūsmājās divus gadus, tad nekad vairs nespēsi no šejienes aiziet. Teātris būs paņēmis tevi uz mūžu.” Un tā arī bija.

Mūrnieka vārdi par palikšanu teātrī pēc pirmajiem diviem gadiem patiešām piepildās. Daudzus gadus Tu teātrī esi bijusi koncertmeistare un nereti arī vidutāja starp režisoru un komponistu. Tu esi spēlējusi ar citiem uz skatuves un dziedājusi korī, citreiz nokāpusi zemskatuvē un sēdējusi sufliera būdā, no kurienes aktieriem atgādināji ne tikai tekstu, bet arī dziesmu melodijas. Citos iestudējumos Tu piedalījies instrumentālajā ansamblī, bet reiz, viesizrāžu braucienā, Tev pat bijis jāstāv pie diriģentu pults.

Dziedāts Liepājas teātrī izrādēs ir vienmēr. Bet pamazām tuvojās liktenīgais brīdis, kad pēc daudzajām nakts pēcizrāžu padziedāšanām savējo lokā, mudināta no visām pusēm, Tu beidzot piekrīti uzstāties, kad Tevi uz to paskubina režisors Oļģerts Kroders. Pirmais koncerts 1975.gadā tiek sarunāts Rīgā, Mākslas darbinieku namā Vaļņu ielā. Tā laika nama direktors Eduards Šīraks sākotnēji ir bijis ļoti rezervēts. Toreiz režisors Andrejs Migla Šīrakam esot teicis – visas dziesmas būs no zināmām Liepājas teātra izrādēm, piemēram, “Princis un ubaga zēns”, “Kapteiņa Granta bērni”, “Spēlē, Spēlmani!”, “Motocikls”, “Mīla, džezs un velns”, “Trīs musketieri”, “Laimes lācis”, “Brēmenes muzikanti”.

Lai arī pati nobijusies, Tu toreiz uzdrošinājies uzstāties publikai un nodziedāt tieši tās dziesmas, pēc kurām bija nobriedusi vajadzība. Tauta Tevi gaidīja, un Tu tam biji pilnībā gatava. Tev jau tolaik bija plašs repertuārs, Imanta Kalniņa dziesmas un dziļa izpratne par tām. Vēlākos gados Tavs repertuārs kļuva aizvien plašāks un daudzpusīgāks – gan ar ImKas dziesmām, gan tautasdziesmām, ziņģēm un dziesmām bērniem. Tu biji atradusi savu publiku, kas nevēlas skaļumu, bet izjustu, latviski inteliģentu un dvēselisku dziesmu atskaņošanu.

Īsā laikā Tu kļuvi ļoti populāra un gaidīta ar saviem koncertiem dažādās Latvijas vietās. Kā savulaik atzinusi Līvija Akurātere, reti ko savā dzīvē iedarbības ziņā viņa varējusi salīdzināt ar tiem emocionālajiem mirkļiem, kas piedzīvoti Tavos koncertos. Imanta Kalniņa veiksmīgajā un novērtētajā mākslinieka biogrāfijā Tev ir bijusi sava nozīmīga vieta. Imanta mūzika tiktu novērtēta tik un tā, agri vai vēlu. Bet Tu šo novērtējumu paātrināji. Un caur to kļuvi pati novērtēta.

1998.gadā par ieguldījumu latviešu kultūrā Tevi apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. 2008.gadā Cēsīs saņēmi Draudzīgā Aicinājuma fonda apbalvojumu – medaļu un Goda diplomu nominācijā “Sabiedriskais darbs”. Par mūža ieguldījumu, uzturot un popularizējot latvisko dziesmu garu sabiedrībā, un jaunatnes muzikālo audzināšanu, 2009.gadā Tev piešķirts Goda liepājnieces tituls, bet 2012.gadā – Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balva par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikā.

Šajā saulē nodzīvots brīnišķīgi piepildīts un garš mūžs – 88 gadi. Pagājušā gada novembrī, kā Tu to vēlējies, ar tuviniekiem, austrasbērniem un draugiem vērienīgi nosvinēji savu dzimšanas dienu. Ar neizsīkstošu entuziasmu toreiz Tu stāstīji par nākamo koncertprogrammu sagatavošanu un plāniem, kas jāīsteno. Tu aizgāji, bet mēs paliekam. Lai turpinātu Tavu iesākto ieceru īstenošanu un dziedātu. Dziedātu par prieku sev un citiem. Lai Tava iesētā sēkla turpinātu dzīt jaunus asnus, jaunus austrasbērnus.

Lai Tev gaišs lidojums, mīļā Austra, mana baltā māmulīte!

Ēriks Pozemkovskis, 07.01.2017.