musician left musician right
background

Par Austru, pieklājīgu bariņu bērnu un kādām aizkulisēm

„Elpa”, 1992., 29. apr./19. maijs, 8.-9. lpp.
Juris Vilcāns

Kad es atkal būšu maziņš
Par Austru, pieklājīgu bariņu bērnu un kādām aizkulisēm

1. daļa

Uzrādiet savu pasi! jeb Pilnīgi bezatbildīgs autora viedoklis par tēmu

Es biju vēl maziņš un, šķiet, gāju kādā labošanas darbu iestādē ar nosaukumu „Skola”, kad pirmo reizi izdzirdēju Austru. Uz laukuma, putenim puteņojot un sniegpārslām virpuļojot, viņa dziedāja Imantu Kalniņu. Neatceros, kas īsti tā bija par dziesmu – „Kur tie rodas”, „Alvas zaldātiņi” vai „Lilioms”, bet tas jau nav svarīgākais.

Austra kā parādība manā apziņā bija nofiksējusies. Vēlākie uzslāņojumi – apbrīna par ilggadīgo noturību un konsekvenci, skepse par profesionālo neprecizitāti, dusmas par Imanta Kalniņa dziesmu potenciāla bremzēšanu bija jau kadri kādas filmas vidū.

Daudziem no mums Austra ir fiksēts lielums, tāpat kā gravitācijas konstante vai ekvatora garums. Mēs zinām, ka viņi ir. Bet daudz interesantāks par jau iepazīto un izzināto liekas jaunais, topošais, meklējošais.

Austrasbērni ir Latvijā unikāla vienība, komanda, tie ir bardi (ceļojoši muzikanti), kas kopā ar Austru apbraukā Latviju, pilsētās, miestos un tāpat uz krustojumiem sniegdami koncertus.

Un jau trešo gadu Austrasbērni marta sākumā satiekas Anglikāņos – savdabīgā festivālā, krietni atšķirīgā no citiem folksaietiem.

Pirmkārt, sastāva ziņā. Kaut gan, Austrasprāt, viņas bērnos ieskaitāmi bezmaz visi folkisti (izņemot varbūt vienīgi Haraldu Sīmani un šo rindu autoru, kurš, tiesa, nākamajās Austrasdienās apsolījis ar jubilāri nodziedāt duetu), tomēr šajos pasākumos neredzēsim t.s. folkkorifejus (izņemot Miltonu). Toties te ir daudz plašākai publikai vēl nepazīstami ļaudis un, protams, daudz liepājnieku (sanākot vai vesels vagons).

Otrkārt, Austrasdienu intonatīvā noskaņa ir saldi smeldzīga, labā nozīmē sentimentāla. Arī Cēsu vai, teiksim, Jelgavas folkfestivālos šī noskaņa, protams, bija, taču nedominēja. Dalībnieku sastāvs nodrošināja dažādību un zināmu līdzsvaru.

Austrasbērni (ar retiem izņēmumiem) savā mūzikā balstās uz mistificētu gaidu, priekšnojautu, pirmsgrēka filozofiju un estētiku. Pasaulsnojausma, dziļi dzīlēs apslēpta, uz āru izlaužas saldi smeldzīgā sentimentā. Dažviet kā patvērums pasaules nežēlīgumam, dažviet kā neapzināta bēgšana (un nenofiksētas bailes) no sevis, dažviet kā neskaidras ilgas saglabāt tīro, netveramo, vārdos neizsakāmo, bailes saduļķot, bailes zaudēt šķīstību.
Tomēr vienmēr kā slēpta piesardzība.

Austrasbērnu muzikālais karogs – terca. Intervāls, kurš sevī slēpj saldu vaivariņu smaržu vienlaikus ar slīkšņas vilinājumu.

Bīstams intervāls. No tā var izvairīties, dziedot solo (protams, tikai fizikāli, ne estētiski). Bet tieši to Austrasbērni reti kad dara – viņi dzied duetos, trio, sekstetos un dubultoktetos – un katrā ziņā tercās.

Tercu estētiku es uzskatu par raksturīgu un piederību norādošu pazīmi Austrasbērnam. Tā ir viņa pase.

Tomēr. Austrasbērni taču ir tik dažādi. Katrs ar savu individualitāti. Ar savu savdabību. Uzdrīkstēšanās pakāpi. Profesionalitāti. Kosmisko uzdevumu. Talantu.
Kas viņi ir, šie Austrasbērni? Kustība? Skola? Nejauša kompānija?

Zinot, cik nepieklājīgi ir mūziķus šķirot pa kastītēm vai atvilktnēm, lai noskaidrotu situāciju, tomēr sadalīju (piedodiet!) Austrasbērnus trīs grupās.

1. Viesubērni. Tie, kuri Austrasbērni ir reizi gadā (piemēram, Anglikāņos), pārējā laikā visai veiksmīgi tēlodami sevi pašu (pie tādiem varam pieskaitīt netipiskos Austrasbērnus – Atālu, Induli Vanagu, vēl dažu labu).

2. Austrasbērni, kas sabrauc no Latvijas visām malām uz Austras koncertiem (tai skaitā rīdzinieki, piemēram, Miltons, Prievītis, Zane Šmite, Agita Kaužēna), arī Agita un Ziedonis Stutiņi, Anta, Uldis Ozols u.c.

3. Bērni, kuri kopā ar Austru mācās dziesmas, iestudē programmu, t.i., piedalās ne tikai koncertos, bet arī mēģinājumos – pilnā radošā procesā.

Saprotams, „īstie” Austrasbērni ir pēdējie un acīmredzams fakts, ka šo kopu visprecīzāk būtu saukt par studiju. Pēc darba metodēm (bet ne estētikas un muzikālās filozofijas) tā tuva astoņdesmito gadu pirmās puses Šauļu muzikālās poēzijas (faktiski folkmūzikas) studijai, kuras vadītājs bija Latvijā labi pazīstamais Virgis Stakens.

Skola ir laba, ciktāl tā netraucē katra iekšējai individualitātei. Ja izdodas tikt pāri tercu estētikai, Imanta Kalniņa mūzikas apstarotas rodas izcilas folkkompozīcijas (lai minam kaut vai Kristīnes Sudmales un Intas Riekstiņas dziesmas šogad Anglikāņos).

Un, kad es atkal būšu maziņš, ļoti ceru, ka mani neiespundēs kādā jaunizgudrotā labošanas darbu iestādē. Vēl es ceru kādā puteņainā (ja gribas, var arī saulainā) dienā piedzīvot kādu spēcīgu muzikālu satricinājumu. Tā, lai visu mūžu atcerētos. Jo filmas beigas vienmēr paliek atmiņā (tāpat kā sākums).

Uzrakstīju un aizdomājos. Vai precīzi esmu sajutis viņu ceļu, grāvjus un pieturas. Un, pats galvenais, viņu domas, viedokļus un esamības noslēpumus.

Tādēļ ņemu rokās magnetafonu, attinu atpakaļ kaseti un esmu atkal 1992. gada 7. marta vakarā. Anglikāņos.

Iepriekšējais
Nākamais raksts