musician left musician right
background

Dziesminieks Haralds Sīmanis Saules mūzejā

Dziesmu vakarā 16. decembrī gaidāms zaļi domājošā dziesminieka – komponista un izpildītāja Haralda Sīmaņa autōrvakars.

Nez vai ir daudz tādu latviešu, kas neko nav dzirdējuši par dziesminieku Haraldu Sīmani. Viņa mūzika, dziedājums, ģitāras un ērģeļu spēle progresīvi domājošus latviešus fascinējusi jau kopš sociālistiskās, padomiskās okupācijas un čekas terora laikiem.
Haralda dziesmas, kas aicināja ļaudis domāt gan par ārējās, gan iekšējās vides sakārtošanu un paliekošām, mūžīgām vērtībām, krasi disonēja ar valdošas elites kultivēto bezpersōnisko un salkano šlāģerisko estrādes mūziku, tādēļ komūnistiem arvien bija kā dadzis acī. Tomēr tik ūnikālu mūziķi ar pilnīgi vienreizēju, neatkārtojamu balss tembru, neparasti plašu diapazōnu un virtuozu, savdabīgu ne vien akūstiskās ģitāras, bet pat baznīcas ērģeļu spēli, nebija iespējams pilnīgi ignorēt. Varēja vienīgi censties viņam dažādos veidos „apgriezt spārnus”. Parādījās pat raksti, kuros bija apgalvots, ka nekā ūnikāla tur neesot, ka vienkārši apzināti tiekot kōpēts tajā laikā populārais grieķu dziedātājs Demiss Russ, kā arī „izdzejotas” citas tamlīdzīgas fantāzijas. Patiesībā Sīmanis pūbliski dziedāt sāka kādus gadus piecus pirms Rusa solo karjeras sākuma un pat vēl pirms viņa darbības okupētajā Latvijā pilnīgi nepazīstamajā Grieķijas bīta grupā Aphrodites Child. Protams, Haralds netīkoja ne pēc kādas slavas un nekad nevienu nav atdarinājis, turklāt visa tā minētā līdzība ir diezgan attāla. Tad jau varbūt drīzāk viņu varētu salīdzināt ar daudz vēlāk pie apvāršņa parādījušos Spānijas čigānu grupas Gipsy Kings galveno solistu Nikolāsu Reijesu. Kā nekā arī Haralds ir pa pusei čigāns ar no šī apstākļa izrietošo dziedājuma manieri un čigāniem raksturīgo īpatno ģitāras basa piesitienu ar papildu melōdiskās līnijas iespēli. Taču pat šāda salīdzinājuma gadījumā runa varētu būt vienīgi par mūziķa vērtējumu kā par īnstrūmentu, vai citiem vārdiem sakot, par „kaifošanu ar skaņu”, nevis sapratni par to, kas un kāpēc ar šo mūziku tiek pausts. Tieši šī dziesmas iekšējā jēga, vēstījums Haraldam arvien ir bijis vissvarīgākais.
Haralds pats gan tekstus neraksta, taču ar dziļu dzejas sapratni arvien izvēlētajiem tekstiem mūzikāli rada telpu, kurā tiem izplesties un augt. Mūziķis komponējis gan latviešu dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa, gan franču dzejnieka Fransuā Vijōna, gan spāņu dzejnieka Federiko Garsijas Lorkas tekstus, tomēr visnopietnākā un ilgstošākā sadarbība viņam izveidojusies ar savu dombiedru un līdzgaitnieku, dzejnieku Arvīdu Ulmi. Tieši ar Ulmes dzeju Haraldam ir visvairāk dziesmu, un šī sadarbība turpinās vēl tagad.
Jāsaka gan, ka arī Arvīds Ulme kā disidents bija sociālistiskās kliķes uzmanības lokā. Viņa teksti arvien tika sīki ķidāti. Piemēram, Haraldam netika atļauts izpildīt dziesmu ar nosaukumu Agni, jo tā, lūk, esot kaitīga austrumu reliģiju slavināšana. Viltīgi nomainījuši nosaukumu – Uguns revolūcija, un dziesma atļauta. Trulie čekisti tālāk neko neesot skatījušies, jo, ja jau dziesma par revolūciju, tad tur viss kārtībā… Sliktāk bijis ar Ezeru. Tai čekisti nosvītrojuši visu otro pantu, ko nācies aizstāt ar daudznozīmīgo „ā-ā-ā…”. Tādā rēdākcijā šī dziesma tikusi ierakstīta studijā un tāda tā „aizgājusi tautā”. Tādu to Haralds šad tad pūbliski nodzied vēl tagad, kaut gan diezgan negribīgi, jo dziesma tomēr esot sabojāta – bez sākotnējās jēgas un atrisinājuma. Taču, neraugoties uz to, Ezers neapšaubāmi uzlūkojams par vienu no visu laiku labākajām latviešu roka dziesmām.
Vislatvijas Dziesminieku saietā Jaunpiebalgas “Lielkrūzēs” 2010. augustā. Video: Dzintars Briedis

Kaut gan Haraldam okupācijas gados radio studijā tika ierakstītas tikai kādas četras vai piecas dziesmas ar Tip Top un kādas pāris dziesmas ar Lāčplēsi, bet indivīduāli laikam vispār neviena, neatkarības laikā izdotas divas kasetes un trīs diski. Vēl divi, pie Cēsu baznīcas ērģelēm savlaik ierakstīti diski līdz šim palikuši neizdoti, bet vēl pie diviem citiem notiek darbs dažādās studijās. Tagad Haraldam mājās ir arī sava ierakstu studija, kas lieti noder mūzikāliem meklējumiem.

Klausoties Haraldu, nevar iedomāties, ka viņam faktiski nav nekādas oficiālas mūzikālās izglītības. Sīmanis nav beidzis pat vispārīgo Cēsu mūzikas skolu, jo gluži vienkārši viņam tur nebija ko darīt. Padomiskais izglītības līmenis tur bija zems, bet skola tikai viena vienīga atrādīšanās. Tādēļ Haralds pašmācības ceļā apguva gan akūstiskās ģitāras, gan ērģeļu spēli, turklāt sasniegdams tehniski pilnīgi profesionālu līmeni. Vēl vairāk, visa viņa mūzikālā domāšana ir visnotaļ profesionāla: gan attiecībā uz kompozīciju un harmoniju, gan uz aranžēšanu, gan arī uz skaņas fīzikāli tehniskajiem parametriem un daudzām citām nozīmīgām niansēm. Ārēji folkmūziķis, dziesminieks, iekšēji – visnotaļ profesionālis.
Visbiežāk Haralds uzstājas viens, dziedot savas dziesmas akūstiskās ģitāras, baznīcu ērģeļu vai to elektroniskās imitācijas, sintezatora pavadījumā. Tomēr pamatīgā mūzikālā pašizglītība viņam devusi iespēju uzstāties kopā ar sava laika profesionālajiem orķestriem Tip Top un Lāčplēsis. Savukārt mūsdienās Sīmanis dažkārt uzstājas kopā ar folkgrupas Lidojošais Paklājs talantīgajiem mūziķiem. Haralds arvien izpilda vienīgi savas dziesmas, pavisam retos gadījumos piedziedādams harmoniju vienīgi Lidojošā Paklāja līderei, ūnikālajai dziedātājai Ievai Akuraterei.
Haraldam mūzika arvien bijusi vienīgi sevis izpaušanas un sabiedrības modināšanas, nevis naudas pelnīšanas līdzeklis. Viņa mūzikā arvien jaušama tāda kā neapturama tieksme augšup, līdzi raujot visus pārējos. Šī mūzika ir visas viņa būtības izteicēja. Haraldam raksturīgs tāds kā iedzimts divkāršums – gan tāds latvieša pamatīgums, dzimtenes mīlestība un tieksme uz vides sakārtotību, gan arī pilnīga čigāniska iekšējā brīvība, nespēja iekļauties nekādos sastindzinātos rāmjos un grafikos un mūžīga, nepārvarama trauksme. Haralda dabiskā augšuptieksme rosināja viņu no sava tēva pārmantot jumiķa profesiju, un tieši tā kļuva par viņa pamatdarbu. Pēc iepazīšanās ar dzejnieku Arvīdu Ulmi viņiem sākās kopīga baznīcu restaurēšana un jumtu nomaiņa. Tas bija pirmsākums Talku centra nodibināšanai, kas vēlāk pārtapa par visiem zināmo Vides Aizsardzības klubu. Var teikt, ka tieši no turienes arī sākās folkkustība. Folkmūzika jau pati par sevi ir brīva. Tajā katrs var paust savu dvēseli un savu pārliecību, it īpaši, ja arī tekstus raksta pats vai ir ar dzejnieku uz viena viļņa un rada ar viņu kopā (kā tas ir Haralda gadījumā). Tieši šīs dabiskās brīvības un dzīvības trūkst profesionālajos kolēktīvos, un okupācijas gados tas izpaudās jo īpaši spēcīgi. Haraldam nav pieņemama patērētāju kultūra, tas, ka mūzika un mūziķi tiek pārvērsti par preci, ka viņiem pēc nopirkšanas jākļūst par tādiem kā piespiedu izklaidētājiem, tā neglābjami zaudējot savu domas brīvību. Nav pieņemams, ka jādara tas, ko tev liek, nevis tas, ko tev tajā brīdī pašam prasītos. Tāpat viņam nav pieņemama rēgulārā atražošana, skatuves rutīna. Tieši šo iemeslu dēļ Sīmanis nespēja ilgstoši darboties rēgulāri koncertējošos profesionālos kolēktīvos. Savā laikā aizgājis līdz noteiktai māteriālajai robežai un nedaudz ielūkojies aiz tās, Haralds saprata, ka viņam tur tālāk līst nevajag, jo Dieva dāvana nav pārvēršama par nolietojamu preci, un, kamēr vēl var, atnāca atpakaļ pie zaļi domājošiem ļaužiem un pie saviem jumtiem. Tikai dvēseliski brīvs, nesavažots mūziķis spēj patiesi radīt, turklāt darīt to tad, kad dvēsele kliedz, nevis kad kāds liek.
Tam, ka pēdējā laikā Haraldam mazāk rodas jaunas dziesmas, ir pilnīgi citi iemesli. Agrāk jau skaidri bija jaušams pretspēks, bija labi redzams, kas ir kas, pret ko jācīnās un kas jāsasniedz. Tad arī vieglāk dziesmas nāca, jo bija izteikts adresāts – savējie. Tagad it kā ir brīvība, it kā ir dēmokrātija, taču pilnīgi nemanāmi daudzi pārgājuši savtīgo patērētāju, mietpilsoņu pusē, pieņēmuši viņu filosofiju, viņu vērtību sapratni. Pret dažādi maskējušamies it kā savējiem cīnīties ir grūti. Nav arī vairs tā viegli saskatāmā un visiem labi saprotamā kopīgā tuvējā mērķa – atbrīvošanās no okupācijas jūga. Tomēr par visu augstāk stāv mūžīgās vērtības, kas paliks nemainīgas visos laikos. Tādēļ tieši par tām vēsta jaunākās Sīmaņa dziesmas.

Draugi dažkārt Haraldu salīdzinājuši ar lielu, varenu ozolu, kura saknes stingri balstās savā zemē, bet zari nemitīgi tiecas augšup saulei pretī. Faktiski jau tieši tā vislabāk raksturojams šis zaļais dziesminieks un jumiķis Haralds Sīmanis.

Iepriekšējais
Nākamais raksts