2010. gada 25. novembris

Pilna sēta vītoliņu

Vītoli Saules muzeja pagrabā 25. novembra vakarā ar tautasdziesmām ienesa ne tikai sauli, bet arī Kosmosu. Sadziedāšanās vakarā Vītolu ģimenes galva Jānis Vītols jeb Johans ļāva ikvienam atnācējam filozofiskā sarunā sajusties kā Kosmosa daļiņai, aicinot katram ielaist arī Kosmosu savā sirdī. Klausītāju bija pilna zāle – sēdvietas aizņemtas, izturīgākie stāvēja kājās. Pasākums izvērtās kā sirsnīga muzikāla meditācija – Johans dalījās ar savām atziņām, pasaules skatījumu, aicināja izdzīvot tēlus un simbolus no dziesmām. Kā viņš sacīja, šajā vakarā nav muzikantu, nav klausītāju – ikvienam bija iespēja izjust dzīvo klātbūtni vienā veselumā, vairojot savu iekšējo spēku, uzticēšanos un paļaušanos tai dziļajai zināšanai, kas ir katrā no mums jau atnākot uz šo pasauli.

Uz kopīgo dziedāšanu un muzicēšanu Vītoli noskaņojas savā, vien viņiem zināmā veidā, no malas mēs redzam tik to, kā viņi ar aizvērtām acīm „pieslēdzas” savam Avotam, kas pārpildīts ar bezgalīgu mīlestību, viedumu un augstām garīgajām vibrācijām. Kā Vītoltēvs saka, viņi praktizē dvēseļu sadziedāšanos, izjūtot klātesošo publiku. Un arī galvenais uzdevums šāda veida muzicēšanā ir nodot sajūtas – viņu sajūtas mums un tās sajūtas, ko rada dziesmās izdziedātais vēstījums. Kopējais dziesmu noskaņojums bija meditatīvs, suģestējošs, kā ievedot klausītājus citā pasaulē – lai katrs varētu mēģināt savienot savu iekšējo gaismu ar ārējo, vairojot iekšējo mieru kā gara spēka izpausmi.

Kā vēlāk atzina Rasa, viena no Vītolu ģimenes meitām, Vītoli nebija sagatavojuši konkrētu programmu, jo šoreiz sevi pieteica vairākas senas dziesmas, ko paši ilgu laiku nemaz nebija spēlējuši un dziedājuši. Uz šādu soli viņus bija mudinājusi pasākuma kopējā atmosfēra un pašu noskaņojums. Johanam izdevās iedrošināt gan sevi, gan pārējos muzicējošos atsaukt atmiņā dažas no tādām dziesmām un šī bija lieliska iespēja paklausīties arī ko mazāk dzirdētu. Šķiet, ka viņi viens otru saprot no pusvārda – gan koncertējot, gan sadzīvē, jo saskarsme pašu Vītolu ģimenes locekļu starpā un arī ar citiem cilvēkiem ir īpaša – viņi ieklausās un ieskatās savos sarunu biedros, it kā ar savām domām palīdzot runātājam. Veidojas dziļi intīma saziņa dvēseļu līmenī.

Līdzās tautasdziesmām varēja dzirdēt arī paša Johana sacerētās dziesmas – jau labi zināmās „Dziesmiņa par notikumu”, „Pa kādu trauslu pavedienu”, „Ja es varētu to pasacīt”, kā arī „Paturi sirdī sauli”, „Kā lai palīdzam mēs jums”, Ilgas Reiznieces „Pilna sēta vītoliņu” un citas. Vītoli vienmēr priecē savus klausītājus ar daudzo mūzikas instrumentu pielietojumu.

Pēc tējas pauzes Vītoli izpildīja arī dziesmu angļu valodā – „Wild child” no dziedātājas Enya repertuāra (Enya, Roma Ryan). Sadziedāšanās ar Vītolu ģimeni pagāja ātri un nemanāmi, laikrādis bija nepielūdzams, mudinot mūs domāt par jaunu pasākumu citā laikā.

Izpildījuma vieglums, saskarsme dvēseļu līmenī, smalkās vibrācijas, pacelšanās pāri laicīgajam – tās būtu galvenās atziņas no kopīgās sadziedāšanās ar sirsnīgo Vītolu ģimeni. Viņu acis mirdz, daloties ar mums savā dziesmas mīlestībā, apliecinot to, ka viņi ir no tiem izpildītājiem, kas spēj radīt īpašu vidi ap sevi, ļaujot arī mums attīrīt savas domas un jūtas.

Varbūt arī mēs mācēsim saskatīt Brīnumu?