2012. gada 18. jūnijs
Austra Pumpure par vecumu un slimībām nebēdā
Kurš gan nezina Austru Pumpuri? Saplūdusi ar ģitāru, puspievērtām acīm astoņdesmitajos gados Austra izdziedāja pirmsatmodas izjūtas. Nevis kā pieņemts, bet kā tobrīd pati grib un jūt.
„MAN VISPĀR NAV BALSS”
Tas bija kas vairāk par dziedāšanu: īpatnēji izsmalcināta spēja atklāt vārdu jēgu. Viegla un reizē spēcīga aura, kas klātesošos magnetizē un aizved līdzi. Zāles allaž pilnas, publika dzied līdzi un raud. Imants Kalniņš bilst, ka Austras fenomens ir visa viņas būtne. Bet viņu nevar ielikt rāmī. Tad viņai grūti. Viņa ir centrs, viņa ir bohēmas dvēsele. „Teātrī pēc izrādēm viņa harmonizēja aktierus.” Kad jānoliek malā loma, bet ir grūti, nāk Austra ar ģitāru un sauc līdzi uzdziedāt. „Un kreņķi pāriet.”
Austras balss? Pati teic: „Nē, man vispār nav balss, vismaz ne tāda, kādu vajag vokālistei.”Mazā balss, kam garīgo spēku piešķir dziedātājas sirds. Ieva Akuratere pārliecināta, ka Austras balss ir unikāla – „ar garīgo piepildījumu, apbrīnojamu diapazonu un unikālu ritmisko precizitāti”
Austras iedvesmots, savas dziesmas sāka rakstīt Valdis Atāls: „Neņemot vērā starpību, es viņā iemīlējos uzreiz, jo nekas skaistāks par dziedošo Austru nevarēja būt tajā vasarīgajā brīdī… Mēs ar Haraldu Sīmani tajā laikā restaurējām Jāņa baznīcas torni Cēsīs. Mēs Austru uzvilkām augšā tornī, Haralds viņai spēlēja ērģeles, vēlāk izšturmējām krogus. Mēs vienkārši mīlējām viens otru tā, kā tas bija iespējams un pratām. Taisni šo dziedošo, augšupceļošo, glābjošo spēku, kas Austrai ir ļoti raksturīgs.”
Austra Pumpure dzimusi 1928. gada 26. novembrī Dunikā. Pagasta vecākā mazmeita. Aizsargu orķestra vadītāja meita. Augusi Rucavas Ūdeņu mājās, „starp jūru un mežu”. Liepājā studējusi kordiriģēšanu. Spēlē ģitāru, cītaru, akordeonu. Kopš piecdesmitajiem gadiem līdz deviņdesmitajiem – Liepājas teātra koncertmeistare, arī aktrise. Reizēm kā vidutāja starp režisoru un komponistu, reizēm no suflieru būdas teikusi aktieriem priekšā melodijas. Dziedājusi teātra korī, pat stājusies pie orķestra diriģenta pults. Austra ir Triju zvaigžņu ordeņa kavaliere, bet šogad, astoņdesmit triju gadu vecumā, saņēma Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu par mūža ieguldījumu.
„Nezinu, ko lai jums stāstu par savu dzīvi…” Austra samulst, kad viņu uzrunāju. „Jūs esat klausījusies manus koncertus, tad jau visu par mani zināt. Rakstiet, kā jūtat.”
Nu labi, Austras stāstu atklāt palīdzēs arī divi no viņas bērniem. Austrasbērni, kā sevi dēvē tie, kuri mācījušies un dziedājuši kopā ar mūziķi. Trīsdesmit piecu gadu laikā simtos mērāma Austrasbērnu plejāde, izauguši daudzi spoži Latvijas dziesminieki (Ieva Akuratere, Anta Eņģele, Ilze Purmaliete, Juris Hiršs, Arnis Miltiņš, Uldis Ozols, Silvija Silava, Jānis Vītols…) un vairākas ģitāristu paaudzes. Viņiem piebiedrojas aizvien jauni Austras skoloti mūziķi.
Divi Austrasbērni – Ēriks Pozemkovskis un Signe Sniedze – ir īpaši. Viņi ne vien 2008. gadā dibinājuši Austras biedrību, kas apkopo visu, ko Austra Pumpure darījusi, bet arī izdevuši nošu burtnīcas Mana tautasdziesma, Austrasbērnu dziesmas, Mīļdziesmiņas un Imanta Kalniņa dziesmas. Radījuši grāmatu, kurā ieplūdinātas Austrai veltītas publikācijas un Austrasbērnu pārdomas, organizējuši Austras koncertus Latvijas pilsētās… Signe dziesminiecei izcīnījusi KKF mūža stipendiju.
ĢITĀRAS MODE UN KALNIŅŠ
AUSTRA: „Dziedājusi esmu, kopš sevi atceros. Kad skolas gados ar klasi braucām uz kolhozu strādāt, es dziedāju, un skolotāja mani lika citiem par paraugu, ka zinu tik daudz dziesmu. Viņi brīnījās, ka protu Rucavas novada dziesmas, kuras pat mūzikas skolotāji nezināja… Bet manā novadā tak visi dziedāja! Esmu bijusi kāzās, kur dzied trīs dienas no vietas kā operā… Nožēloju, ka nebiju tik gudra, ka toreiz nepierakstīju. Man neienāca prātā, ka dzīvā dziedāšana ģimenēs varētu zust. Tagad visur skan ierakstu mūzika, un pašiem vairs nemaz nav ko sākt.”
ĒRIKS: „Austrai ir absolūtā muzikālā dzirde, viņa ir diplomēta kordiriģente. Mācījusies spēlēt cītaru, klavieres, ģitāru. Pirms kļuva pazīstama ar ģitāru uz skatuves, Austra ilgi spēlēja teātra orķestrī, bija koncertmeistare. No orķestra bedres viņa izkāpa septiņdesmitajos. 1975. gadā, kad Rīgā taisīja pirmo koncertu…”
SIGNE: „Tikko Liepājā bija parādījies Imants Kalniņš, tapa izrādes ar viņa dziesmām, un Austra tās apguva un mācīja aktieriem. Bet Kalniņa dziesmas gribējās dziedāt arī pēc izrādēm, Austra ar tām bija ļoti pārņemta.
AUSTRA: „Līdz ar Imanta atnākšanu uz Liepāju sešdesmito gadu beigās sākās ģitāras mode. Mēs sadraudzējāmies. Viņš rakstīja mūziku, brauca mums līdzi izbraukumos. Un es aktieru kompānijās allaž dziedāju viņa dziesmas. Kopā dziedājām, spēlējām un dzērām, visi savējie. Kolīdz paņēmu ģitāru, tā visi aizmirsa par šņabi un dziedāja līdzi. Kroders, to noklausījies, reiz pateica: te var taisīt biznesu. Man esot jārīko savs autorvakars… Viņš mani burtiski izgrūda uz skatuves! Man ne prātā nenāca, ka es reiz varētu dziedāt publikai. Toreiz uz skatuves ar dziesmu drīkstēja kāpt tikai tāds, kas dzied kā Žermēna Heine-Vāgnere vai Miķelis Fišers. Tā skaitījās profesionāli. Bet es uztaisīju programmu ar Kalniņa dziesmām un dziedāju tā, kā to darīja tauta. Speciāli klausījos, kā dzied tauta, – tik tīri. Un kā skan! Un kā aizskar sirdi. Tā mācēja dziedāt, piemēram, Ēvalds Valters savu Nāk rudentiņš… Paņēmu šo stilu, liku tādas harmonijas, kādas dzirdu es. Piezvanīju Imantam un teicu: dziedāšu tavas dziesmas. Viņš atbildēja – lai iet!
SIGNE: „Imantam patika, ka Austra neiztaisās… Jā, viņa nekad neizliekas. Dzied tik latviski, un vienlaikus mūsdienīgi.”
ĒRIKS: „Viņu valdzināja Austras dziedāšanas maniere, šis cilvēciskums un patiesais vēstījums, ko viņa ar savu personību pauž. Esmu koncertos piedzīvojis brīžus, kad Austra dziesmu vienkārši izčukst un pēc tam seko maģisks klusums… Dažas dziesmas Imants rakstīja speciāli Austrai. Piemēram, fantastisko dziesmu Es redzēju sapnī. Tikai pēc tam tā aizgāja tālāk.”
AUSTRA: „Kā Imantam radās jaunas dziesmas, tā samācījos un dziedāju. Reiz divatā braucām uz tikšanos ar publiku Līgatnē. Mājās atgriežoties, viņš man teica: tev programmā vienas dziesmas trūkst… Un iedeva Es redzēju sapnī, kā Zālamans… Iemācījos un tad kādā koncertā Leļļu teātrī uz piedevām beigās nodziedāju. Pusotras stundas gāja koncerts, pusotru – piedevas, jo cilvēki vienkārši negāja projām. Jā, bet pati sapratu, ka jaunā dziesma vēl tā īsti manās rokās neguļ, vēl nav gatava. Pēc pusstundas bija nākamais koncerts, un izdomāju, ka šoreiz to nemaz nedziedāšu. Bet… koncerta beigās uz skatuves uzskrēja vesels bars jaunu puišu. Dod man puķes un čukst ausī – „Zālamanu! Zālamanu dziediet!” Tātad viņi todien bijuši arī pirmajā koncertā, ja jau zināja, ka ir tāda dziesma!
Man šie panākumi bija brīnums. Dabūju veidot nākamo programmu. To nodziedāju piecus gadus, bet klausītāju nekļuva mazāk, tieši otrādi. Tad taisīju trešo, bet radīt ceturto mani atbalstītāji burtiski piespieda.”
SIGNE: „Pirmie Austras koncerti bija tikai Rīgā, Kurzemē Austru kā solisti sākumā nemaz nepazina.”
AUSTRA: „Jā, Rīgā jau biju slavena, bet Liepājā man bija bail dziedāt. Baidījos, ka liepājnieki mani nesapratīs, jo dziedu taču tik atšķirīgi no pierastā. Anita Studente, komjaunatnes sekretāre un mākslinieciskā organizētāja, viena no brīnišķīgajām sievietēm toreiz Liepājā, bija padzirdējusi, ka Rīgā man ir milzu panākumi. Viņa mani pierunāja sarīkot koncertu toreizējā Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Zāle pilna ar bravūrīgiem jūrniekiem, kas atnākuši padejot ar studentēm… Visi gaida, kad beidzot sāksies dejošana. Anita mani piesaka publikai, bet zālē neviens neklausās, pļāpā tā, ka zum vien. Anita man saka: Ej taču un dziedi!” Atbildu, ka neiešu: viņi taču neklausīsies. „Bet tu dziedi! Šeit nevienu neklausās.” Ārprāts! Labi, uzeju uz skatuves un stāvu. Cik ilgi – divas minūtes, piecas es tā stāvu-, nezinu. Un neizrunāju ne skaņu. Un kļūst arvien klusāks, Anita no aizkulisēm kliedz: sāc dziedāt! Nesākšu, kamēr nebūs totāls klusums. Beidzot ir klusu, bet pirmo rindu sēdvietas – tukšas. Visi spiežas aizmugurē, abas durvis līdz galam vaļā, redzu, ka arī koridors cilvēku pilns… Saku: „Mēs ilgi dziedāsim! Tie, kas stāv aizmugurē, nāciet apsēsties pirmo rindu brīvajos solos. Un pametiet zāli tie, kas neklausīsies.” Tad palūdzu aizvērt zāles durvis. To mierīgi noorganizēju, un sākam dziedāt. Imanta Kalniņa dziesmas viņi noklausījās kā brīnumu. Pilnīgā klusumā, aizmirsuši par meitenēm un dejām. Beigās mēs piecas reizes nācām ārā uz piedevām dziedāt! Neviens nesteidzās projām, gribēja, lai dziedam vēl un vēl. Pēc koncerta Anita man saka: pie viņas atskrējis jūrskolas lielākais huligāns, kam nekādas autoritātes neeksistē, purinājis viņu un prasījis: „Kur tu tādu izrāvi! Paldies!”. Anita varot galvot, ka viņš pirmo reizi mūžā kādam pateicies.”
AUSTRASBĒRNU DZIMŠANA
AUSTRA: „Viņi pēc koncertiem nāca man klāt, jau zināja Kalniņa dziesmas no galvas. Tā atnāca Arnis Miltiņš, pēc tam viņš atveda Silviju Silavu, brīnišķīgu meiteni. Viņa atnāca vakarā deviņos, līdz trijiem naktī viesnīcā mācījāmies un otrā dienā jau dziedājām. Bet sāku ar Liepājas teātra studiju, jaunajiem aktieriem. Pirmie bija Ieva Akuratere, Juris Bartkevičs, Māris Putniņš, Ināra Kalnarāja… Tie mani atbalstīja, kad braucu koncertēt pa Latviju. Bet tad teātrim mainījās plāns. Mani pasauca direktors un prasīja, vai atcelšu izbraukumu, jo lugas ir mainījušās, man līdzi nevar braukt neviens jaunais… Atbildēju, ka tad braukšu viena. Ierados Cēsīs, tur mani sagaidīja ar kafijas galdu. Tautas teātris, mūzikas skolas audzēkņi… Teicu: nē, mīļie, nāciet labāk palīgā dziedāt. Šie uzreiz – jā! Un tā mēs ne ēdām, ne dzērām, bet samēģinājām. Un daži brauca man līdzi dziedāt citur. Tā radās Austrasbērni. Aktieri vairs uz koncertiem netika. Tikai Bartkevičs reizēm vēl atskrēja nodziedāt Zilo putniņu.”
ĒRIKS: „Koncerta laikā Austra bieži teica skatītājiem – ja kādam ir, ko teikt, lai nāk uz skatuves! Tas tika izteikts vispārīgi, bet reizēm kāds atsaucās. Tā uz skatuves uzkāpa arī Miltiņš, Anta Eņģele… Un es tā uzkāpu. Biju aizgājis uz koncertu Nacionālajā, tolaik Drāmas, teātra Mazajā zālē. Man bija kādi gadi septiņpadsmit… Nodziedāju tautasdziesmu, un Austra teica: tev nākamajā mēģinājumā jābūt klāt.”
SIGNE: „Biju tikko beigusi vidusskolu un fanātiski pārņemta ar Austras dziedāšanas manieri, ar neparastajām Kalniņa dziesmām. Liepājas teātrī pēc izrādes piegāju pie Austras, un viņa teica: „Rītā izbraukums, brauc mums līdzi.” Protams! Biju gatava darīt visu. Braucu līdzi koncerttūrē kā mācekle. Tos nelaiž uz skatuves dziedāt. Mācekļi sēž un klausās. Es biju arī gaismotāja, skaņotājabelē… Man patika Austrai palīdzēt pirms koncerta saposties. Man tika brīnišķīga misija: drīkstēju Austrai izķemmēt un saveidot matu – ar lokšķērēm uztaisīt skaistu loku uz pieres. Visiem viņa nemaz to neļāva.”
ĒRIKS: „Zini, kāds Austrai teiciens? Mums katram ir sava gudrība. Es to pieņemu kā izpratni par dziesmu. Kā dziesmu pasniegsi, tas būs, kā tu to saproti.”
SIGNE: „Bet vienlaikus Austra visā ieliek savu kodu. Viņa neļauj pasākumu padarīt par popsi ar šovu, aplaudēt starp dziesmām… Viņa grib, lai programma ir saistīta, lai ir viena stīga, vienots uzvedums ar pārejām un sasaisti. Reiz Jelgavā, pēc Austras idejas, es uzvilku tīģera masku, jo bija sācies Tīģera gads. Skanēja Lilioma dziesma, bet mans tērps izraisīja pavisam citas emocijas: tīģerēns jāuzņem ar aplausiem. Jelgavas studenti bija sajūsmā. Ar savu tīģera masku negribēdama nojaucu koncerta romantisko noskaņu. Tā bija kļūda. Pēc dziesmas Austra bija ļoti dusmīga. Viņa mani stingri paņēma aiz rokas un noveda skatuves malā. Es biju aizvainojusies un aiz kulisēm raudāju. Kad pēc koncerta Austra mani vēlreiz uzveda uz skatuves, biju laimīga. Bet sirdī sāpe vēl uz kādu laiciņu palika gan.
Austra kā skolotāja ir stingra. Necieta uz skatuves ārišķību, spīdināties ar spīguļiem, gariem auskariem. Reiz biju uzvilkusi tīkliņzeķes, bet Austra pieteica ar tādām uz skatuves nekāpt. Pirms koncerta – nekādas tusēšanas ar draugiem, nekādas telefona sarunas.”
ĒRIKS: „Pirms koncerta mums bija rokās sadošanās rituāls, kā meditācija. Devām viens otram savu mieru un paļāvību…”
SIGNE: „Austrai ļoti nepatīk, ja ziedus pasniedz pirms koncerta. Viņa kļūst nikna, ignorē, iet garām. Īpaši tiem administrācijas pārstāvjiem, kas grib apsveikt sākumā un tad laisties lapās. Ziedus un aplausus Austra grib saņemt tikai pēc padarītā darba.”
„LĪDZ RĪTA ŠAUSMAI”
SIGNE: „Austrai bija ļoti jauks vīrs Ernests, nu jau viņš aizsaulē. Viņš bija Liepājā izdaudzināts šuvējs, labs ancuku meistars. Vīrs Austru atbalstīja finansiāli un ļāva darboties tikai ar dziedāšanu. Viņš bija arī Austras modes dizainers, darināja visus viņas skatuves tērpus.
ĒRIKS: „Viņš šuva mūsu koklēm un ģitārām futrālus, ko krievu laikā nevarēja nopirkt.”
AUSTRA: „Ernests uzņēma un baroja manus Austrasbērnus, kad viņi pie manis sabrauca veseliem bariem. Kamēr ņaudējām un strādājām pie programmas, viņš mums cepa pankūkas un vārīja kafiju. Kopš Ernesta vairs nav, man klājas daudz grūtāk.
Jā, un bērni…Tā sanācis, ka pašai savu bērnu man nav. Smags un sarežģīts stāsts. Bet.. es to nemēdzu atcerēties, jo… Nu jau gadiem esmu mamma saviem Austrasbērniem. Uzskatu, ka man no Dieva dzīvē dots tāds uzdevums: būt ar šiem jauniešiem. Arī strādāt ar pavisam mazajiem, kuri pirmoreiz ģitāru paņem rokā un ir tālu no muzikalitātes. Es nevienu nedzenu projām. Pēc pusgada jau jūt, kā šis mazais var pats noskaņot ģitāru, ka viņš dzird. Man tagad ir ļoti daudz jauno. Mans uzdevums ir viņus ierosināt un cerēt, ka sanāks cilvēki. Ja jūtu, ka talantīgs, dzenu uz mūzikas skolu. Saku, ka tomēr jāmācās teorija, harmonijas…”
SIGNE: „Austrasbērni viņai nozīmē daudz vairāk nekā dažam labam savējie. Tā ir viņas zelta misija, jā. Austras mājas Pionieru ielā vienmēr bija mums atvērtas. Kāds vienmēr mācījās Liepājas Pedagoģiskajā institūtā un ik pa laikam dzīvoja pie Austras. Arī es pie viņas nodzīvoju pusotru gadu. Tā bija lieliska koka māja, kur visi sēdējām rindā un dziedājām „līdz rīta šausmai”, kā Austrai patīk teikt. Lielas istabas ar lielu bibliotēku, instrumentiem, gleznām pie sienas… Tur bija, kur izvērsties.
Tas bija deviņdesmit astotais gads, un es redzēju, kā Austrai klājas. Augšstāva kaimiņu parādu dēļ mājai ziemas laikā nogrieza centrālo apkuri. Malkas krāsns dzīvoklī bija saglabāta, un es sarīkoju akciju – aicināju visus ziedot pagalīti, citādi Austrai pa nakti jāguļ ar pižiku. Sanesām malku, sakurinājām. Pēc tam jau apkuri pieslēdza atpakaļ. Austra man uzdāvināja adītus cimdus ar Austras rakstiem, oranžus un sarkanus, man tie ir goda vietā. Man ir Austras burvju kurpītes, tādas brūnas, ar kurām šad tad paskrienu. Šķiet, šīs lietas nes arī tādu kā svētību… Katrs no bērniem par sevi varētu stāstīt līdzīgi, jo, kad aizbrauc pie Austras, viņa atver skapi – lūdzu, cimdi, adītas zeķes… Viņai gribas dāvināt.
Mani pārsteidz Austras ēdiena gatavošanas kaislība. Viņai patīk visu ko garšīgu izmēģināt, tā riktīgi – ar baudu un kurzemnieku smeķi. Patīk cept gaļas kotletītes, sautēt kāpostiņus. Savest no visurienes garšvielas, uzmēģināt. Austra ir gardēde.”
ĒRIKS: „Austrai izdodas ļoti garšīgas šmorētās vistu kājiņas un spārniņi. Mēli var norīt… Viņa, zinādama, ka mums traki garšo, vienmēr mazliet iedod arī līdzi uz mājām.”
SIGNE: „Savam draugam sunim Repsim Austra cepa pankūkas. Visam, kas ledusskapī palicis pāri, piejauca olu un cepa.”
ĒRIKS: „Pie viņas varēja ierasties jebkurā diennakts stundā. Kaut sešos no rīta iebraucu Liepājā, zināju, ka varu iet pie Austras, ka viņa atvērs. Samiegojusies, bet uzreiz ies virtuvē, darbosies, ņemsies apčubināt, noliks pagulēt… Kā mamma.
Kad braucām koncerttūrēs, nekad jau nebija tā, ka mums viesnīcā būtu jādomā, ko ēst. Mēs pēc koncerta gājām uz Austras numuriņu samēģināt, bet tur – vienmēr galds jau uzklāts. Austra dalījās arī honorāros, vienmēr katram iedeva desmit vai divdesmit rubļu, lai būtu, par ko atbraukt uz mēģinājumiem.”
SIGNE: „Nekas nav mainījies arī tagad, kad Austra pārcēlusies uz dzīvi divistabu dzīvoklī Ugāles ielā. Tā kā pie viņas mūždien kāds brauc ciemos un paliek pa nakti, viņa izremontējusi riteņu novietni, lai būtu papildu istaba, kur gulēt. Berzusi un tīrījusi, krāsojusi un līmējusi tapetes. Izvākusi visu lieko, salikusi dīvānus, lai visiem pietiktu vietas. Atbrauc Ieva Akuratere ar Ilzi Grunti, un viņām nav jādomā, kur nakšņot.”
AUSTRA: „Dzīvoklis nav pabeigts joprojām. Droši vien tik drīz arī nebūs. Bet es nesteidzos, Rīga nebūs gatava nekad. Kad būs, tad nogrims…”
MŪŽA STIPENDIJA
SIGNE: „Kad Austrai tuvojās septiņdesmit gadu, viņa jutās… Austrasbērni paklīduši pa malu malām. Tad ar Liepājas teātra atbalsta fondu un KKF uztaisījām Austras jubileju teātrī un sasaucām visus Austrasbērnus uz Liepāju. Kad bijām sanākuši visi kopā, bija skaidrs – jāturpina…. Arnis Miltiņš rīkoja Austrasdienas Imantā, bet mēs ar Ēriku radījām Austras biedrību un izdevām grāmatas.
Kultūrkapitāla fonds izsludināja mūža stipendijas. Pēc Austras jubilejas man radās doma, ka arī viņai tā pienākas. Es uzņēmos misiju cīnīties, lai Austra stipendiju saņemtu. Biju redzējusi, kā viņai klājas, kāda ir aktiera pensija, bet visu laiku taču bērni brauc ciemos, visiem viņa dod ceļanaudu… Atdos pēdējo, paliks bez nekā… Austras biedrības toreiz vēl nebija, vajadzēja kādu organizāciju, kas viņu pieteiktu stipendijai. Un es devos uz Austras darbvietu – Liepājas teātri -, lai paraksta vēstuli. Direktore Pāvulsone atteicās to parakstīt, jo „tādu pensionāru teātrim daudz”. Otrais noraidījums sekoja Tautas mākslas fondā. Es gāju tālāk, uz Teātra savienību, bet arī tur man teica – nē. Atteica arī Kultūras fondā. Taču man ir Auna raksturs, es eju cauri sienām. Devos uz Kultūras ministriju pie teātra speciālistes Antras Torgānes. Un viņa teica: jā, rakstiet vēstuli, un mēs Pumpuri pieteiksim no ministrijas. Toreiz viņiem bija deviņpadsmit iesniegumu, bet naudu tikai vienam piešķīra – mūsu Austriņai.
Cik Austra bija pārsteigta! Viņa par manu cīņu neko nezināja.
Austrai ir pāri astoņdesmit gadiem, bet, ja kāds viņu nosauc par baltu večiņu… O, nē! Aizskries ātrāk nekā viens otrs jaunais! Hipijiskie mati dara viņu jaunu. Un prāts ir gaišs. Viņa skatās politiskus raidījumus, pasūta zinātnes žurnālus! No katalogiem visu ko pasūta, izmēģina. Jaunievedumu cilvēks. Dziesmas vāc, attīsta esperanto. Strādā ar sievietēm invalīdēm. Ielu bērniem māca ģitāras spēli…”
AUSTRA: „Vecumam un veselībai nepiegriežu vērtību, vienkārši strādāju. Katru dienu kaut skrienu.”
SIGNE: „Un kā Austra spēj pārvērst Liepājas jauniešus! Tādas citas būtnes pašlaik Latvijā nav. Viņa jau māca ne tikai dziedāšanu vai ģitāras spēli, bet būt brīviem, radošiem. Daudz stāsta par dzīvi. Un tie jaunieši, kas pie viņas turas, nav ne alkoholiķi, ne pīpmaņi, tie ir pavisam citādi. Austra brauc ekskursijās, grib visu pasauli redzēt. Nuja, kad tad vēl, ja ne tagad. Vienu dienu viņa ir Austrijā, otru…”
ĒRIKS: „Tad aizbrauc uz Maroku. Domāju, ka Eiropu viņa apbraukājusi visu.”
AUSTRA: „Tikko pārbraucu no Sicīlijas un Maltas.”
ĒRIKS: „Un esperanto Austra iemācījās pirms divdesmit gadiem. Pārtulkojusi esperanto valodā tautasdziesmas un Kalniņa dziesmas. Tā arī ir viena no Austras šķautnēm.”
AUSTRA: „Tā atkal ir vesela pasaule! Ar esperanto sapratu, ka nav ne valstu, ne valodu robežu. Pasaules esperanto kongresā nodziedājām divas dziesmas, kā runāts, bet mūs stundu nelaida projām no skatuves! Publika mums aplaudēja, kājās stāvot. ”
ĒRIKS: „Jā, Austra ir saņēmusi atzinību. Bet mūžības kontekstā viņa joprojām nav īsti novērtēta.”
Austra Pumpure spējusi turēties pretī mobilajam laikmetam… Viņai nav mobilā telefona, tāpēc svešiniekam viņu sameklēt grūti. „Tie, kam vajag, sazvana mani mājās, bet tramvajā lai pa telefonu ar mani neviens nerunā! ” Meklējiet Austru folkloras kopā Atštaukas un jaunrades centrā Vaduguns pie mazajiem ģitāristiem. Brīvdienu Austrai nav.
Mājas lapu izstrādāja
