Pirmais vakars aizvadīts

Uzzinājām “patiesību” par Antru Prokofjevu un Ilzi Koveri — kā viņas iepinušās tai dziedāšanas un ģitārspēles tīklā. Antra atzinās, kas esot “no laukiem” (bet kurš gan nav?) un reiz domājusi, ka ģitāras vai kokles spēle ir tāls, nesasniedzams sapnis. Taču nonākot Rīgā, viss pamazām iegrozījies tā, ka nu viņa māk ģitāru, kokli, stabuli (un gan jau vēl ko), kā arī, protams, dzied. Savukārt Ilze savu ģitārspēles māku apguvusi pie Sintijas Gravas (re, vēl viens labais darbs Sintijas kontā). Abām meitenēm krietnu fundamentu ielikusi arī joprojām aktīvā interese par folkloru un tautasdziesmām.

Daudz pārsteidzošu lietu par sevi pastāstīja Vilnis Punka, un nav šaubu, ka drīzumā viņu dzirdēsim arī kā vakara galveno viesi — Viļņa dziesmas guva nedalītu atzinību, viņu varētu klausīties stundām ilgi (nu, vismaz stundu…) —, un tad par šo dziesminieku uzrakstīsim plašāk.

Šo rindu autors Eduards Cauna tik vien atklāja, ka esot no Liepājas un folkmūzikā ieskatījies jau studenta gados.

Vakaram pa vidu ieskrēja un izskrēja Uldis Kākulis, padaloties ar pāris pavisam nedzirdētām, bet nepārprotami labām dziesmām.

Ar īstiem dēku stāstiem padalījās Einārs Kvilis. Kas viņu nezina, varētu domāt, ka kluss un nekaitīgs putns, bet patiesībā Eināram stāstāmā netrūkst, turklāt vārdu izvēle klausītājiem nereti liek locīties smieklos. Viņa mandolīnas spēles meistarība gan nevienam nav noslēpums, un vakara noslēgumā abi ar Antru saspēlēja pāris gabalus.

Viens no lielākajiem ieguvumiem bija daudzās idejas, ko un kā darīt turpmāk. Tā ka gaidām arī TEVI nākamceturtdien plkst. 18, būs jauki un interesanti. Un nepavisam nedrīkst aizmirst, ka būs Anta Eņģele.

(Apmeklē mūsu lapu draugiem.lv “Dziesmu vakari Saules muzejā” un neaizmirsti nospiest pogu “Es nākšu”!)