Es velku 6 stīgas savā karogā

Trešdien, 16. februārī plkst. 18 uz dziesmu vakaru Saules muzejā (Rīgā, Kungu ielā 1, ieeja no Rātslaukuma) ielūdz liepājniece Maija Kalniņa.

Maija, tagad dažādu koncertu un festivālu organizatore Latvijas 1. rokkafejnīcā, ģitāru sākusi spēlēt 13 gadu vecumā. Tolaik Aizputes vidusskolā ieradās jaunā bioloģijas skolotāja, kura izveidoja ģitāristu pulciņu. No sākotnēji lielā interesentu pulka palika tikai daži, tai skaitā Maija un arī Mārtiņš Freimanis. Sākumā tika dziedāti šlāgeri, taču, kad Mārtiņš sāka rakstīt dziesmas, tad vairāku gadu garumā dziedātas tika tikai tās. Maija ar draugiem piedalījusies konkursā „Ko tu proti” un kopā uzstājušies malu malās, kur tikuši aicināti, tostarp arī folkfestivālos un „Austras dienās”.

Vēlāk, pēc vidusskolas beigšanas, ģitāra Maijai palika uzticamais draugs divvientulībai. Kad dziesminiece sāka studēt Liepājā, viņa iepazinās ar Ievu Tālbergu, ar kuru kopā muzicēja gan augstskolā, gan citviet.

Īpašs pagrieziena punkts bija laiks, kad 2001. gadā Maija Liepājā nodibināja studentu teātri „Rikošets”. Starp izrāžu mēģinājumiem viņa mācīja savējiem dziesmas, tolaik bez nolūka koncertēt. Mazpamazām izveidojās savs repertuārs, tad kāds sadzirdēja un aicināja uzstāties. Tā dziesma kļuva par neatņemamu „Rikošeta” vēstījuma formu.

Maija: „Tā ir Laime, ka joprojām ir tik daudz iespēju dzīvot tanī dziesmā un tai dziesmai, kuru nevar nedziedāt. Tai dziesmai, kura izved dvēseli ganīties, kura neļauj atdzist, tai Dziesmai un Vārdam, kurš pateikts top dzīvs. Dzīvs kā Cilvēks, kā Tu un Es. Tā ir Mistērija, kura notiek ar mums un mūsos – reizēs, kad dziedam pa īstam. Kad runājam ar pasauli un pasaule runā ar mums, un tad tā vairs nav tikai mūsu daļa… Tas ir Ceļš. Tā ir Dzīvība.”

Maijas repertuārā ir gan pašas, gan citu rakstītas dziesmas. Nozīmīga loma vienmēr ir bijusi un būs Mārtiņa Freimaņa dziesmām. Maija dzied tās dziesmas, kuras viņu uzrunā ar savu vēstījumu. Tās ir Jura Hirša, Valda Atāla, Matīsa Anuža un citu autoru radītas.

Maija, kuru pēc uzstāšanās Tukuma folkmūzikas festivālā dažkārt dēvē arī par Liepājas spridzekli, saka: „Dziedāšanas procesā ir viss – kaislība, mīlestība, meditācija, saruna, klusēšana, atzīšanās un tajā iespējams, jā – arī lidot…” Ar savu spēku, pārliecību un drosmi Maija iedvesmo, ar savu siltumu atbruņo, ar dziesmām atklāj Cilvēku.

Ieeja par ziedojumiem.

„Laimīga kā sarkanais āboliņš,
kā raspodiņš rasotā rītā
es velku 6 stīgas savā karogā.

Un dziedu. Es nevaru nedziedāt.
Es esmu. Un es nevaru nebūt…”

/Maija Kalniņa/